JÜRGEN JANKOFSKY

 

 

Anna Huda

 

 

Viens

 

„Netaisnība!” Anna iesaucās, „tas ir nekrietni, nekrietni!”

Televizorā bija redzams kāds bēglis iznākam jūras krastā. Viņam uz rokām bija bērns, nedzīvs bērns. Saudzīgi, gandrīz maigi, viņš to nolika pludmales smiltīs, notupās uz ceļiem un paskatījās uz debesīm. Pie viņa pienāca tūristi peldkostīmos, arī bērni, un blenza. Nē, tā nebija filma, tās nebija ziņas, tas viss notika dzīvē, tikko kā.

Anna aizklāja rokām acis, papurināja galvu. Taču redzētais bija viņas acu priekšā. Turklāt jūrā bija vēl vairāki bēgļi. Un pie apvāršņa nogrima vēl kāda laiva.

Protams, šādas ainas viņa neredzēja pirmoreiz, taču šodien viņai tā visa bija gluži vienkārši par daudz.

Moderators teica, ka iespējams katrā laikā ziedot, ja ir vēlēšanās šiem ļaudīm palīdzēt.

Anna ieskrēja bērnistabā un paņēma savu krājcūciņu. Vēl vakardien vecmāmiņa un vectētiņš tajā bija iemetuši diezgan daudz naudas viņas vasaras brīvlaikam. „Laimīgu ceļu! Izklaidējies!” Tas taču bija kaut kas neiedomājams - viņa ar mammu un papu gulēs zem palmas, bet pasaulē notiks tas, ko viņa tikko kā bija redzējusi televīzijā... Nē! Lūdzu, nē!

Anna pacēla krājcūciņu augstu virs galvas un – ar spēku trieca pret grīdu. Pa to aizripoja metāla nauda.

„Kas šeit notiek?” No virtuves atskrēja mamma. „Ko tu dari?”

„Es gribu ziedot naudu,” Anna teica, norādīdama uz televizoru. „Vai tu man palīdzēsi?”

„Jā, bet...”

„Nekrietni”, Anna teica, „vieni sauļojas tur, kur citi mirst – tam ir jāpieliek punkts, tam beidzot ir jāpieliek punkts!” 

 

 

Divi

 

Robins uzsita ar plaukstu pa košļājamās gumijas automātu.

„Stulbums!” viņš nolamājās. „Cik vēl naudas man te būs jāmet? Kāpēc nekas nenāk ārā?”

Anna vēroja kā Robins dusmīgi rakājas pa bikšu kabatām. Taču iekams zēns paspēja iemest automātā vēl vienu monētu, viņa iesaucās: „Pagaidi!”

Visiem klases bērniem Anna jau bija jautājusi, vai arī viņi nevarētu darīt kaut ko vairāk, lai pasaulē valdītu taisnīgums, kā cīnīties pret nabadzību, postu, ciešanām. Taču katram atradās kāda atruna: Vieni bija aizmirsuši mājās naudas maku, citiem nebija laika, jo steidzami bija kaut kas jāiemācās, vēl citiem bija jālūdz atļauja vecākiem, citi atrunājās, ka varbūt to darīšot rīt.

Robins raudzījās uz košļājamās gumijas tāfelīti, kuru Anna bija izņēmusi no savas skolas somas, mazliet apbružātu, taču tā bija īsta. Un pacietīgi klausījās, ko Anna viņam stāstīja par šausmīgo ainu televīzijā. Un patiesi, Robins beidzot pievienoja savu monētu Annai iepriekš saziedotajām.

 

 

Trīs

 

Anna ziedoja arī to naudu, ko paps bija viņai iedevis par augstāko atzīmi grūtajā matemātikas kontroldarbā. Viņa lūdza savus tēvočus un tantes, brālēnus un māsīcas, kaimiņus un kaimiņienes, pat skolotājus un svešus cilvēkus uz ielas, sekot viņas paraugam. Un tomēr, šīs ainas, šie drausmīgie skati, ik dienu bija skatāmi televīzijā. Reizēm pat šķita, ka to kļūst arvien vairāk, nevis mazāk, turklāt šīs ainas, šie skati kļuva ar katru reizi drausmīgāki: aizvien vairāk apgāzušos laivu, aizvien vairāk mirušo, aizvien vairāk ziņkārīgu skatītāju.

 

 

Četri

 

Robins Annai jautāja, vai viņa zinot, ka viņam esot pasaulslavens vārdabrālis:

Tērpies zaļās drānās, bruņojies ar loku un bultām, varonīgs, drosmīgs un gudrs, kurš bagātajiem atņem naudu, lai  atdotu nabagajiem...

„Robins Hunds?”

„Pareizi,” Robins atbildēja.

Anna sāka domāt.

„Vai tev šķiet,” viņa beidzot jautāja, „ja bagātie nabagajiem iedotu tik daudz naudas, lai tie vismaz varētu  paēst un padzerties, iet skolā un pēc tam atrast darbu un dzīvot miera apstākļos, vai tad neviens nekur nebēgtu?”

„Nezinu,” Robins atbildēja.

„Vai tad nabagie nepamestu savu dzimteni, lai nokļūtu bagātajās valstīs – pārvarot grūtības, braucot pāri jūrai, ejot pa tuksnesi, pa kalniem un šķērsojot dzeloņstiepļu žogus?”

„Nezinu,” Robins teica.

„Kur var iemācīties šaut ar loku?” Anna jautāja.

„Nezinu,” Robins atbildēja.

 

 

Seši

 

Robins vēroja, kā Anna dienu no dienas centās pārveidot savu ārieni: Vispirms viņa atnāca uz skolu ar zaļu lentu matos, tad zaļi nolakotiesm nagiem, beidzot viņai mugurā bija zaļš džemperis, tad arī zaļi svārki un kurpes, un visbeidzot viņa atnāca uz skolu, uz lūpām uzklājusi zaļu lūpukrāsu un ap acīm zaļas ēnas, uz rokas viņai bija  pulkstenis zaļā krāsā, uz pleciem zaļa mugursoma, viņai bija arī zaļas rokassprādzes, ķēdītes un gredzeni.

Jā, un jo zaļāka viņa kļuva, jo reizē ar to arī noslēgtāka, šķita, ka viņa visu laiku par kaut ko domā, viņa nesmējās, no klasesbiedriem izvairījās, arī ar Robinu tikpat kā nesarunājās.

Iespējams, viņa pat nebūtu pamanījusi, ka Robins pēkšņi kādu dienu atnāca uz skolu zaļu bereti galvā, ja vien skolotāji nebūtu uzstājuši, lai viņš to noņem vismaz stundu laikā.

„Zaļā krāsa tev piestāv!” Anna teica.

„Tev arī,”Robins atbildēja.

Abi sasmaidījās.

„Robins Huds vienmēr bija jautrs,” Robins teica, „vienmēr atsaucīgs, vienmēr labā noskaņojumā.”

„Kā tu to zini?”

„Ak, es mazliet palasījos internetā un tā.”

„Labi,” Anna teica, „Un kas notiks tālāk?”

„Viens pats Robins Huds nebūtu sasniedzis neko, pilnīgi neko, ja vien viņam nebūtu uzticības personu, bez savas bandas viņš nekad nebūtu ticis pie naudas, nebūtu varējis cīnīties par taisnīgumu, nekad!”

„Hm,” Anna iegrima domās, „Tātad tu domā...?”

„Nu, loģiski!” Robins atteica.

„Labi,” Anna sniedza Robinam savu zaļo gredzenu. „Esi sveicināts Annas Hudas biedrībā!”

 

 

Septiņi

 

Anna, pašai pārlūkojot interneta lapas, atklāja, ka Robins Huds un viņa uzticības personas tika uzskatīti par ārpus likuma esošiem. Ārpus likuma esošo likums bija – atņemt bagātajiem un atdot nabagajiem.

Un tad viņa atklāja, ka viņš parasti atņēma bagātajiem pusi viņu zelta, naudas vai dārglietu, lai tie, Dieva dēļ, paši nekļūst nabagi.

Visbeidzot viņa izlasīja, ka pirms vairākiem gadsimtiem Anglijā bija Robina Huda spēles, kurās tika dziedāts un dejots, lasīti dzejoļi, taisītas grimases, žonglēts, balansēts un burts, turklāt bagātie beigās savu naudu labprātīgi atdeva nabagajiem, turklāt daudz naudas. Robina Huda spēles notika Robina Huda dienā, katru gadu 1. maijā.

 

 

Astoņi

 

„Brīnišķīgi,” Robins sauca, „šodien ir pirmais maijs, ejam!”

„Uz kurieni?”

„Uz turieni, kur jāiet visiem bagātniekiem, uz turieni, kur ir nauda, uz banku!”

Viņš paņēma Annu pie rokas un kopā ar viņu skrēja cauri pilsētai.

Pie bankas jau stāvēja cilvēki – vienā pusē veci vīri un vecas sievietes ar sarkaniem karogiem un sarkaniem transparentiem rokās un lielā skaļumā svilpa sarkanās svilpēs. Savukārt pretējā pusē stāvēja nedaudz jaunu vīriešu un sieviešu melniem karogiem un melniem transparentiem rokās un mēģināja kaut ko uz viņiem kliegt. Visiem pa vidu bija policisti. Un kad visi centās ievilkt elpu, uz podesta nostājās kāds vecs vīrs un runāja par naudas varu, kuru strādniekiem, visu zemju darbaļaudīm, ir jāuzveic, un stostīdamies nolasīja vēl dažus teikumus no lapiņas, taču Anna un Robins no tā neko nesaprata, pie labākās gribas pat nespēja saprast.

Iekams abi sāka gatavoties dziedāt vai dejot, lasīt dzejoļus, taisīt grimases, žonglēt, balansēt vai burt, viņi tika rupji nolamāti.

„Šeit nav nekāds cirks!”

„Šeit ir Pirmais maijs – darbaļaužu cīņas diena!”

„Skaidrs?”

 

 

Deviņi

 

Uzmanību. Bērni! Anna rakstīja internetā: Kurš no jums ir pret netaisnību? Kurš ir par to, lai likumi būtu arī tiem, kam to nav? Mēs esam nodibinājuši Annas Hudas biedrību. Vai piedalīsieties? Piesakieties!

 

 

Desmit

 

Nepagāja nekko ilgs laiks, kad Anna sāka internetā saņemt meilus no visas pasaules.

Pirmais pieteicās Otto: pievienojos!

Viņam sekoja Ahmeds, Armens, Amo, Sovani un Akira.

Marija gribēja zināt, vai drīkst pārtulkot Annas paziņojumu arī kādā citā valodā.

Protams!

Svetlana gribēja zināt, vai drīkst nodot Annas ziņu citiem bērniem.

Protams!

Indira vēlējās zināt, vai jau pārtulkoto Annas paziņojumu drīkst pārtulkot vēl citās valodās.

Protams!

Sniega bumbas efekts: Tagad Annas biedrībai vēlējās pievienoties arī Giso un Zlatko, Haile, Bageshree, Manona un Tijs, Agneta, Eiluls un Sara, Hosē, Džons, Ģerģs un Džovanni, Lings, Ruijs, Čingiss, Malaika, Veino, Ksabi, Ilala, Hrafnhildura, Bintangs, Odisejs un Valio, Naira, Movans, Ernesto, Janko, Žanete un Jamina, Karamba, Patriks, Reto, Nanuks, Svens, Caharijs, Narumols, Hoa, Gabija, Radu, Tencins un Soo-jungs.

Laipni lūgti!

 

 

Vienpadsmit

 

„Vai tu izlasīji”, Robins jautāja, „kādas mūsu biedrības dalībniekiem ir idejas? Ko lai mēs darām?”

„Protams, izlasīju,” Anna teica, „Paskatīsimies, ko mēs varam izdarīt.”

Tika izteikts priekšlikums visus bērnus, kam jānāk uz skolu nepaēdušiem, bagātie pusdienas pārtraukumā ielūgs uz pusdienām, kas sastāvēs vismaz no trim ēdieniem: zupas, otrā un saldā ēdiena. Nekavējoties!

Vai arī visi bērni streikos tik ilgi, kamēr tiks ieviests bagāto nodoklis, visā pasaulē, jā, un ka visi bērni atkal ķersies pie mājas darbiem, rakstīs klases darbus un ies uz skolu, kad visi tie, kas naudu pelna nevis ar darbu, bet ar naudu, pusi savas peļņas atdos citiem. Tā, lūk!

Vai arī panākt, ka cilvēki naudu saņem par to, ka ir cilvēki, vienalga, jauni vai veci, sievietes vai vīrieši, resni vai tievi, dzelteni, brūni, balti vai nosvīduši, nabagi vai bagāti - visi mēnesī saņems vienādu naudas summu, un tieši tik lielu, lai nevienam vairs nebūtu jādzīvo ne badā, ne slāpēs, ka visiem ir kur dzīvot, ka bērni var iet skolā un pēc tam dabūt labu darbu, lai par godīgi nopelnīto algu varētu piepildīt savas vēlēšanās, jā, visas vēlēšanās, un tas notiek tur, kur šie cilvēki dzīvo, kur viņi jūtas kā mājās, kur viņi ir mājās. Visas šīs pasaules bagātības taču pietiek visiem un visur – vai tad ne?

 

 

Divpadsmit

 

„Lūdzu esi pieklājīga!”

Robins komandēja Annu, kas savās zaļajās drēbēs stāvēja bankas priekšā.

„Vēl vienu solīti uz priekšu. Jā, un vienu uz priekšu, labi, ļoti labi!”

Un tad Robins vēl uzlika Annai galvā savu zaļo bereti un kliks! un kliks! Viņš meiteni fotografēja vēl un vēl.

Visskaistāko fotogrāfiju viņš nekavējoties ievietoja internetā: Vissirsnīgākie sveicieni no Annas Hudas!

Mājās Anna pie savas fotogrāfijas pierakstīja: Drīz būs 1. jūnijs – Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Tagad šī mūsu diena sauksies Robina Huda diena! Mēs ģērbsimies zaļās drēbēs – kāds zaļš apģērba gabals taču atradīsies katram: zaļa zeķe vai zaļa lenta, vai zaļš zīmulis, vai palmas zars, vai gluži vienkārši zaļš zāles stiebrs – Robina Huda dienā mēs iesim uz turieni, kur ir nauda: vai nu uz bankām, vai bagātnieku mājām, tieši tāpat kā mēs to darām Halovīnu naktī! Taču mēs nelūgsim neko saldu vai skābu, nē, mēs nelūgsim žēlastības dāvanas, mēs pieprasīsim taisnīgumu! Jā, turklāt visiem! Bet ja kāds mūs izsmies vai dzīs prom, mēs viņu nofotografēsim un ieliksim internetā – un nākamajā Robina Huda dienā vēl vairāk bērnu pieprasīs taisnīgumu, daudz vairāk – un tā tas būs aiznākamajā un aizaiznākamajā! Sniega bumbas efekts!

Robins jautāja Annai, vai arī viņa nevēlētos kaut ko pierakstīt klāt uzsaukumam.

„Protams!”

Un viņš rakstīja: Neaizmirstiet, ka mēs kļūstam vecāki – un mēs valdīsim pār pasauli!

Drīz vien visu zemju bērni rakstīja: Jā, jā, jā – mēs piedalāmies!

Daži gribēja zināt vienu, citi ko citu: vai ir atļauts nēsāt arī zaļas brilles, vai ir atļauts izgatavot plakātus vai arī filmēt.

Jā, jā, jā!

Un 1. jūnijā, Robina Huda dienā, Anna uzrakstīja tikai vienu teikumu: Sākam!

 

 

 

Übersetzung / Tulkojums: Silvija Gibiete